Kā 10 minūtes ķēru iedvesmu, bet nesanāca.

Man atkal 10 reizes jāpārdomā ko rakstīt, lai tā nebūtu kā atskaite par manu dzīvi vai arī nebūtu pārāk privāta lieta. [piebildīšu, ka teksts tiek rediģēts jau reizes desmit - aut.]. ir diezgan grūti kaut ko uzdrukāt, ja ik pēc minūtes manu domu pārtrauc mammas jautājumi par skaistumkopšanu  un ieskanas winampā ne tā iedvesmojošākā dziesma. Uzliku slaveno latviešu dziesmu “Lūgums” un gaidu iedvesmu. atkārtojumā – lai skan vairākas reizes, varbūt atlido mūza. dažreiz tā es nosēžu pusstundu un tā arī neko neuzrakstu. vajadzētu tikt pie portatīvā, bet nezinu, kā lai ātrumā pie tā tikt – nopelnīt vai izplānot zagšanu? redziet, man ir svarīga poza kādā es rakstu un telpa kurā atrodos, bet pašlaik tas ir pilnīgi un galīgi neiedvesmojoši. ahā, ēst arī gribas. super, ar tukšu vēderu neviens nav rakstītājs, bet pierijoties mani pārņem miegaina sajūta. neder. interesanti, kā rakstījuši citi rakstnieki? viņi taču pārsvarā dzīvojuši nabadzībā un trūkumā. sēdēt pie loga ar tukšu vēderu, rakstīt memuārus? ak, nē, tas nav priekš manis. vajag komfortu, siltumu, mūziku un emocijas. es taču nevaru izdomāt stāstu par Lieni un Kārli, ja es esmu neēdusi, nosalusi plus vēl saķērusi kādu nelāgu slimību (no kurām parasti mira daudzi ievērojami rakstnieki). atcerējos, ka man rīt jābrauc uz Gulbeni. tas nosit jebkādu garastāvokli. ok, nedomāšu par braucienu.

nu redziet, kamēr es te beztolkā pierakstu savas domas, esmu jau ierakstījusies. nu – iesilusi mazliet. ar to arī viss beidzas. apsolos nākamo ierakstu veikt ar vēl lielāku rūpību nekā šodien. tikai par tēmu. ā, es zinu, ko es darīšu nākamreiz – pārkopēšu dažus ierakstus no citām vietām, tikai jāskatās vai šeit var iekopēt. citur neļauj :p bet tagad - ĒST!

 

Nekas nav mūžīgs, bet.

Mhm.. Nez, šodien atkal tāds domājamais uznāca.. Sāku domāt par to, kā būtu bijis, ja būtu tā un šitā.. Bet tad sapratu, ka, ja nebūtu tā vai šitā, tad būtu atkal savādāk, varbūt sliktāk, a moš labāk.. Vells viņ` zin..
Bet grūti. Ja neiet kā vajaga. It kā domā: Pofig, dzīve iet uz priekšu, nāks citi cilvēki, citi jauki brīži, nelaimes, aizmirsīsi veco, nāks jaunais.. Bet, pēc kāda laika, tik un tā saproti, ka tā nevar. Ir kaut kas, kas neļauj aizmirst. Kas? Nezinu. A kā ar to cīnīties? Arī par to man nav ne mazākās nojausmas.. Ok, nekā vairs nav, bet nepamet sajūta, ka vēl var.. Ir kaut kāda cerība [cerība taču mirstot pēdējā]. Bet, cerot, var sasisties vēl vairāk. Tāpēc tagad tik tizli dīvaina sajūta, kaut kas neliek man mieru. Kas?
Bet, nu laikam neko darīt. Lai viss rit savu gaitu?

 

raksts pēc pieprasījuma

šad tad es padomāju – kā uz mani skatās citi un kā tie cilvēki vērtē mani.. šoreiz man nākas runāt par virtuālu komunikāciju, jo tas cilvēks, ar kuru sarakstījos, dzīvo kādus 90 kilometrus no manis. tātad pienāk man vēstule: “Beidzot tev draugos profilā ir tāda bilde, kā tu izskaties arī reāli.”

tas man lika  nedaudz padomāt. pirmajā brīdī mana reakcija bija visai skarba – kā? vai tad mana seja mainās ik pa stundām?  nolēmu no tā cilvēka, kas agrāk bija man visai tuvs (par to cits stāsts, bet reāli es viņam vēl esmu pateicību parādā), izzināt, kas lika viņam rakstīt tik aplamu vēstuli. pretī saņēmu atbildi “Es nesaku, ka tu izskaties sliktāk nekā bildēs. Vienkārši reāli tu izskaties citādāk.” Sekoja mana agresijas lēkme. vispār sievietes ir visai neizprotamas bu’tnes un vēl sliktāk ir tas, ka viņas bieži pārprot rakstīto un uztver to par daudz saasināti. Tas arī gadījumā ar mani. Vēl joprojām domāju – tas bija kompliments vai mēģinājums uzbrukt? vērsos pie savas mammas. vienkārši biju par daudz nikna par to vēstuli un mamma bija pirmā, kas pamanīja manu akmens cieto seju (tas nozīmē- neaiztikt, esmu nikna). izstāstīju viņai savu bēdu, kā var kaut ko tādu rakstīt un pilnā rīklē brēcu, ka Viņš noteikti bija domājis, ka izskatos sliktāk. mamma nogrozīja galvu un noteica: “Bet viņš taču nerakstīja, ka izskaties sliktāk. Vienkārši – ka citādāk nekā reāli”.

atslābu. kādu brīdi padomāju – nafig tas viss. aizsvilos nevietā. paskatījos spogulī – nu nekādas atšķirības. ģīmis tāds pats, tikai šodien nav lietota ne tuša, ne acu zīmulis. bildēs esmu tāda pati. identiski.

nesaprotu, ko citi saskata manī TĀDU, es taču esmu nu tāda… kā realitātē.. tā arī bildēs. viss! pieprasījums izpildīts, gaidu cigaretes

 

Paziņojums visiem interesentiem

Priecājamies, ka esi pievienojies. Pagaidām mums pašiem te nav diži lielas saprašanas, bet es ceru, ka šī lieta aizies. Pamatdoma ir atjaunot outlaw.lv klanus, par kuriem daudzi tā sēroja.

Ceru, ka ideja “aizies” un radīs cilvēkos interesi satikties netā, lai papļāpātu.

Mazliet par vēsturi. viss notika ļoti vienkārši – outlaw.lv forumā tika izveidots topiks “Stāsti visu, kas uz sirds”, kas nelielā laikā kļuva visai populārs. Neskatoties uz to, ka ideja par topiku bija vienkārša un pilnīgi NEtraucējoša cilvēkiem, saskārāmies ar dusmām no administrācijas puses. Tā nu vairākas reizes mūsu topiks ir slēgts un atjaunots. Šķiet, ka daļēji jau mēs esam kļuvuši par leģendu jeb cilvēkiem, kas ar savu čīkstēšanu krīt uz nerviem administrācijai (paši vainīgi). Sešas nedēļas esam noturējušies, izveidodami kodolu. Bija pēdējais laiks izveidot kaut ko sev, kur tikai mēs varētu pārvaldīt to, ko vēlamies, nepakļaujoties outlaw administrācijas negācijām. Un tā nu tas ir noticis.

Bet tā kā mēs nudien negribam aprobežoties tikai ar to, kas uz sirds un uz mēles – domāsim tā lai visiem interesanti

Nu es kā vienmēr pacentos rakstot, esmu lepna par to, ka mums ir sava muļķīšu kustība..

Ar cieņu un vissaldākajām bučām – vienīgā tarkšķe no meitenēm – Burbuliite ( priecāšos par jauniem ieteikumiem)