šad tad es padomāju – kā uz mani skatās citi un kā tie cilvēki vērtē mani.. šoreiz man nākas runāt par virtuālu komunikāciju, jo tas cilvēks, ar kuru sarakstījos, dzīvo kādus 90 kilometrus no manis. tātad pienāk man vēstule: “Beidzot tev draugos profilā ir tāda bilde, kā tu izskaties arī reāli.”

tas man lika  nedaudz padomāt. pirmajā brīdī mana reakcija bija visai skarba – kā? vai tad mana seja mainās ik pa stundām?  nolēmu no tā cilvēka, kas agrāk bija man visai tuvs (par to cits stāsts, bet reāli es viņam vēl esmu pateicību parādā), izzināt, kas lika viņam rakstīt tik aplamu vēstuli. pretī saņēmu atbildi “Es nesaku, ka tu izskaties sliktāk nekā bildēs. Vienkārši reāli tu izskaties citādāk.” Sekoja mana agresijas lēkme. vispār sievietes ir visai neizprotamas bu’tnes un vēl sliktāk ir tas, ka viņas bieži pārprot rakstīto un uztver to par daudz saasināti. Tas arī gadījumā ar mani. Vēl joprojām domāju – tas bija kompliments vai mēģinājums uzbrukt? vērsos pie savas mammas. vienkārši biju par daudz nikna par to vēstuli un mamma bija pirmā, kas pamanīja manu akmens cieto seju (tas nozīmē- neaiztikt, esmu nikna). izstāstīju viņai savu bēdu, kā var kaut ko tādu rakstīt un pilnā rīklē brēcu, ka Viņš noteikti bija domājis, ka izskatos sliktāk. mamma nogrozīja galvu un noteica: “Bet viņš taču nerakstīja, ka izskaties sliktāk. Vienkārši – ka citādāk nekā reāli”.

atslābu. kādu brīdi padomāju – nafig tas viss. aizsvilos nevietā. paskatījos spogulī – nu nekādas atšķirības. ģīmis tāds pats, tikai šodien nav lietota ne tuša, ne acu zīmulis. bildēs esmu tāda pati. identiski.

nesaprotu, ko citi saskata manī TĀDU, es taču esmu nu tāda… kā realitātē.. tā arī bildēs. viss! pieprasījums izpildīts, gaidu cigaretes :D